Noslēdzošā daļa dizaineres Madaras Krieviņas piezīmēm no prakses žurnāla Wallpaper redakcijā.

Trešā un ceturtā nedēļa paiet nemanot. Pirmdienā tieku pie maija numura plāna un jauna uzdevuma – gatavot materiālu, ko sūtīt ilustratoriem. Vācu bildes, taisu aprakstus, ko un kā viņiem darīt. Ir interesanti, jo materiāls apkopo pasaules skaistākās masīvās betona celtnes, no kurām daļa man līdz šim nemaz nebija zinānamas.

Otrdiena paiet pārzīmējot vektoros trakus ķīniešu arhitektu rasējumus maija numura interjera materiālam. Redzot, ka man tas labi padodas, Džons lūdz pārzīmēt dažus plānus arī viņam, ko likt iPadā. Nav tas radošākais darbs, bet ir prieks piedalīties visos žurnāla tapšanas procesos.
Paralēli darbiem mans pienākums ir veikt updeitus dummy book un uz sienas. Tagad man ļauj taisīt arī lielās proof izdrukas Tonijam (viss tas pats, tikai A3 formātā un uz īstā papīra).

Mācība Nr. 1 – Vienmēr centies būt soli priekšā un tas taps novērtēts. Nu jau man vairs nekas nav priekšā jāsaka – pati sekoju līdz gatavajiem materiāliem un tiklīdz kā parādās jauns – drukāju laukā un atzīmēju plānā. Kad kāds man nāk atgādināt, gandarīti smaidu, ka viss jau ir padarīts.

Mācība Nr. 2 – Ja gadās, ka visi ir tik aizņemti, ka netiec pie jauna uzdevuma – nesēdi bez darba, izdomā to pats. Redzot, ka vecais dummy book ir uz izjukšanas robežas, visu trešdienu pavadu taisot jaunu ar smukām varavīkšņu (Wallpaper* muguriņu krāsās) numerācijas uzlīmēm. Vadība to, protams, novērtē. Uzprasos uz vairāk darba un arī saņemu.

Ceturtdien mani liek pie dažādiem sīkdarbiņiem. Piemēram, iesūtītas garlaicīgas produktu bildes, no kurām tad ir jāizveido kaut kāda nebūt māksliņa, lai pats žurnāla materiāls izskatītos labi.

Mācība Nr. 3 – iepazīsti un iemācies pareizo pieeju savam prakses vadītājam un kolēģiem. Šeit ir tādi, kuriem nekad nebūs laika aprunāties, taču uz e-pastu atbildēs minūtes laikā (lai gan sēž turpat aiz muguras pāris metru attālumā). Tad ir tādi, kam e-pastus sūtīt nav jēgas, jo zinu, ka tāpat palaidīs garām un labākajā gadījumā atbildēs nākamās dienas vakarā, kad tas sen jau vairs nebūs aktuāli. Taču viņi vienmēr ir gatavi uzklausīt un palīdzēt, ja nepieciešams, lai cik aizņemti būtu. Un tad vēl ir tādi, kas sāk runāt tikai pēc pāris alus pintēm. Zinu arī, kam ir un kam nav jēgas sūtīt darba pieteikumus.

Piektdien saņemam aprīļa žurnāla kontrolnumuru (pirmo eksemplāru no tipogrāfijas). Vieniem tie ir lieli prieki (to skaitā man, jo esmu pieminēta žurnāla veidotāju slejā un pārzinu katru šī numura lappusi), citiem vilšanās par drukas kvalitāti, jo nodrukāts materiāls tomēr nekad nebūs tik košs un kontrastains, kāds tas izskatās uz ekrāna. Uztaisu arī pāris maketus iPad versijai (tagad pielāgots jaunajam retina displejam). Vakarā, protams, uz pabu, bet ilgi nepalieku, jo pie manis salidojušas draudzenītes no visām pasaules malām – Rīgas, Parīzes un Kioto.

Nākamā pirmdiena, kā ierasts, ir lēna. Tiekam katrs pie sava aprīļa žurnāla eksemplāra un nu jau mierīgi (ne kā piektdien, kad vienīgais eksemplārs tika rauts laukā no rokām) varam izšķirstīt un izsmaržot Wallpaper* aprīli, kas veltīts “Global interiors” tēmai. Starp citu, lai atvieglotu darbu, ir ieviesta sistēma – katru gadu katrs mēnesis veltīts konkrētai tēmai, līdz ar to tēmas nav no jauna jāizdomā, tikai jāpiemeklē materiāli. Arī reklāmdevējus vieglāk atrast un laicīgi saplānot budžetu, kad visas tēmas ir zināmas gadiem uz priekšu. Šeit viss izdomāts un izstrādāts tā, lai darbus paveiktu pēc iespējas ātrāk, lieki nedomājot, neizdarot liekas kustības. Arī žurnāla maketiem ir gatavi templeiti un galva lieki nav jāpiepūla, domājot kādu īpašu, individuālu pieeju. Viss notiek patiešām ātri, maija numura plānā jau puse aizkrāsota.

Mans otrdienas prieks – par desmit sakrātiem zīmodziņiem izdeviecības kafejnīcā tieku pie bezmaksas kafijas krūzes un 3. stāva labdarības tirdziņā par 4 paundiem iepērku krietnu maisiņu ar nagu lakām, lūpu balzāmu, sarkanu, zaļu un zilu matu krāsu. Patīk veids, kā viņi tiek galā ar iesūtītajiem mantu kalniem. Šoreiz tas bija žurnāla Marie Claire kosmētikas tirdziņš, no kura iegūtie līdzekļi tālāk tiek nodoti labdarībai. Citreiz turpat var dabūt jaunākās grāmatas, mūzikas ierakstus vai dizaineru apģērbus. Arī no tiem iegūtie līdzekļi aiziet labdarībai. Šī biroju ēka ir laba vieta ražīgam darbam, darbiniekiem ir pat sava sporta zāle ar trenažieriem un dažādām nodarbībām.

Par to, ka šeit laiks skrien, šķiet, reizes desmit ātrāk kā Rīgā, pārliecinos trešdien – no rīta uz galda mani sagaida jau jūnija plāns (ir tikai 13. marts). Kopā ar Sāru (Wallpaper* radošo direktori) šķirstam manas draudzenes un Deko (nu jau bijušās) redaktores Agneses Kleinas atvestos Deko numurus. Ir liels prieks, ka Sārai patīk un ejot cauri pagājušā gada augusta numuram (tam ar zirdziņu uz vāka un zelta burtiem) viņa ierauga un ir sajūsmā par Andra Vītoliņa gleznām, pat pieraksta viņa vārdu. Vakarā visi pulcējamies pie itālietes Rozas (Tonija asistente, ar kuru sēžam muguru pret muguru) monitora, lai skatītos jaunā pāvesta paziņošanu. Kolēģi balso un liek likmes, uzvarētāja nav.

Ceturtdien tieku pie pēdējā uzdevuma – milzīga (90 cm diametra) globusa dizaina, kas tiks izstādīts Wallpaper* Milānas meses stendā. Pārzīmējot visas miljons vietiņas, pilsētas, valstis, okeānus, štatus man pašai gribas apceļot visu pasauli.

Mans novērojums šo 4 nedēļu laikā – mēs Latvijā esam tik daudzpusīgi, neapstājamies pie sasniegtā un turpinam apgūt jaunas lietas. Savukārt šeit viņi apgūst vienu lietu, dara to ļoti labi, taču vairāk arī ne par ko citu neinteresējas. Kad stāstu, ka pa vakariem daru savus freelance darbus un Rīgas mājās man ir darbnīca, kur apdrukāju audumus un taisu uzlīmes, viņi ir nesaprašanā, kā tam visam var atlikt laika un vai tas maz ir vajadzīgs. Katrā ziņā, esmu lepna, ka Rīgā man apkārt ir tik daudz varošu, darošu un talantīgu draugu.

Tas, cik ātri šeit paskrien laiks, ir vienkārši nežēlīgi. Atlikusi vairs tikai šī un vēl viena diena. Lee saka, lai nesteidzos un savu globusu pabeidzu nākamnedēļ. Arī viņš un Sāra ir šokā par to, ka mēnesis paskrējis tik ātri. Viņiem licies, ka esmu tur labi, ja divas nedēļas. Un vēl taču tik daudz jāizdara.

Piektdien brokastīs pārsteidzu kolēģus ar pašcepto Banoffee pie (lai dabūtu nazi, ar ko sagriezt kūku, bija jāšarmē ēdnīcas pavārs, kam dot prom nažus ir stingri noliegts). Visi laimīgi un lūdz mani nebraukt prom. Tonijs ietin savu gabaliņu folijā un paņem līdz uz sapulci. Pabeidzu savu milzu globusu, sakārtoju dokumentus un ap plkst. 19 visi dodamies uz pabu, lai atzīmētu manas prakses beigas. Katram gadījumam noskaidroju, kādas šeit algas dizaineriem štatā, kādas freelanceriem.

Secinājumi un salīdzinājumi – darba process ir ļoti līdzīgs kā Latvijā, taču šeit ar to, ka pie katra numura strādā tik daudz cilvēku (vismaz 8 dizaineri uz 300 lappusēm), viņi darbam var pieiet daudz rūpīgāk, nav tādas steigas, kļūdas vienkārši nedrīkst tikt pieļautas, jo katram materiālam tiek iets cauri neskaitāmas reizes, katram atvērumam tiek taisīti vairāki proofi. Dizaineri darbam pieiet ļoti, ļoti rūpīgi. Pat vietās, kur zinu, ka nodrukājot tāpat neko nemanīs, fails ir jāsakārto tā, lai viss būtu pareizi.

Gada garumā Wallpaper* var uzņemt tikai 12 internus, jūtos ļoti pagodināta būt par vienu no tiem. Lai gan viss ir pavisam vienkārši – vienā dienā saņēmos un uzrakstīju pieteikuma vēstuli, sakārtoju portfolio, nākamajā – nosūtīju un jau tās pašas dienas vakarā saņēmu pozitīvu apstiprinājumu. Tieši tik vienkārši.

Lasi arī:
Prakses dienasgrāmata 2. nedēļa
Prakses dienasgrāmata 1. nedēļa

"/>

Plikums

Prakses dienasgrāmata. Wallpaper* Magazine, 3. un 4. nedēļa

Noslēdzošā daļa dizaineres Madaras Krieviņas piezīmēm no prakses žurnāla Wallpaper redakcijā.

Trešā un ceturtā nedēļa paiet nemanot. Pirmdienā tieku pie maija numura plāna un jauna uzdevuma – gatavot materiālu, ko sūtīt ilustratoriem. Vācu bildes, taisu aprakstus, ko un kā viņiem darīt. Ir interesanti, jo materiāls apkopo pasaules skaistākās masīvās betona celtnes, no kurām daļa man līdz šim nemaz nebija zinānamas.

Otrdiena paiet pārzīmējot vektoros trakus ķīniešu arhitektu rasējumus maija numura interjera materiālam. Redzot, ka man tas labi padodas, Džons lūdz pārzīmēt dažus plānus arī viņam, ko likt iPadā. Nav tas radošākais darbs, bet ir prieks piedalīties visos žurnāla tapšanas procesos.
Paralēli darbiem mans pienākums ir veikt updeitus dummy book un uz sienas. Tagad man ļauj taisīt arī lielās proof izdrukas Tonijam (viss tas pats, tikai A3 formātā un uz īstā papīra).

Mācība Nr. 1 – Vienmēr centies būt soli priekšā un tas taps novērtēts. Nu jau man vairs nekas nav priekšā jāsaka – pati sekoju līdz gatavajiem materiāliem un tiklīdz kā parādās jauns – drukāju laukā un atzīmēju plānā. Kad kāds man nāk atgādināt, gandarīti smaidu, ka viss jau ir padarīts.

Mācība Nr. 2 – Ja gadās, ka visi ir tik aizņemti, ka netiec pie jauna uzdevuma – nesēdi bez darba, izdomā to pats. Redzot, ka vecais dummy book ir uz izjukšanas robežas, visu trešdienu pavadu taisot jaunu ar smukām varavīkšņu (Wallpaper* muguriņu krāsās) numerācijas uzlīmēm. Vadība to, protams, novērtē. Uzprasos uz vairāk darba un arī saņemu.

Ceturtdien mani liek pie dažādiem sīkdarbiņiem. Piemēram, iesūtītas garlaicīgas produktu bildes, no kurām tad ir jāizveido kaut kāda nebūt māksliņa, lai pats žurnāla materiāls izskatītos labi.

Mācība Nr. 3 – iepazīsti un iemācies pareizo pieeju savam prakses vadītājam un kolēģiem. Šeit ir tādi, kuriem nekad nebūs laika aprunāties, taču uz e-pastu atbildēs minūtes laikā (lai gan sēž turpat aiz muguras pāris metru attālumā). Tad ir tādi, kam e-pastus sūtīt nav jēgas, jo zinu, ka tāpat palaidīs garām un labākajā gadījumā atbildēs nākamās dienas vakarā, kad tas sen jau vairs nebūs aktuāli. Taču viņi vienmēr ir gatavi uzklausīt un palīdzēt, ja nepieciešams, lai cik aizņemti būtu. Un tad vēl ir tādi, kas sāk runāt tikai pēc pāris alus pintēm. Zinu arī, kam ir un kam nav jēgas sūtīt darba pieteikumus.

Piektdien saņemam aprīļa žurnāla kontrolnumuru (pirmo eksemplāru no tipogrāfijas). Vieniem tie ir lieli prieki (to skaitā man, jo esmu pieminēta žurnāla veidotāju slejā un pārzinu katru šī numura lappusi), citiem vilšanās par drukas kvalitāti, jo nodrukāts materiāls tomēr nekad nebūs tik košs un kontrastains, kāds tas izskatās uz ekrāna. Uztaisu arī pāris maketus iPad versijai (tagad pielāgots jaunajam retina displejam). Vakarā, protams, uz pabu, bet ilgi nepalieku, jo pie manis salidojušas draudzenītes no visām pasaules malām – Rīgas, Parīzes un Kioto.

Nākamā pirmdiena, kā ierasts, ir lēna. Tiekam katrs pie sava aprīļa žurnāla eksemplāra un nu jau mierīgi (ne kā piektdien, kad vienīgais eksemplārs tika rauts laukā no rokām) varam izšķirstīt un izsmaržot Wallpaper* aprīli, kas veltīts “Global interiors” tēmai. Starp citu, lai atvieglotu darbu, ir ieviesta sistēma – katru gadu katrs mēnesis veltīts konkrētai tēmai, līdz ar to tēmas nav no jauna jāizdomā, tikai jāpiemeklē materiāli. Arī reklāmdevējus vieglāk atrast un laicīgi saplānot budžetu, kad visas tēmas ir zināmas gadiem uz priekšu. Šeit viss izdomāts un izstrādāts tā, lai darbus paveiktu pēc iespējas ātrāk, lieki nedomājot, neizdarot liekas kustības. Arī žurnāla maketiem ir gatavi templeiti un galva lieki nav jāpiepūla, domājot kādu īpašu, individuālu pieeju. Viss notiek patiešām ātri, maija numura plānā jau puse aizkrāsota.

Mans otrdienas prieks – par desmit sakrātiem zīmodziņiem izdeviecības kafejnīcā tieku pie bezmaksas kafijas krūzes un 3. stāva labdarības tirdziņā par 4 paundiem iepērku krietnu maisiņu ar nagu lakām, lūpu balzāmu, sarkanu, zaļu un zilu matu krāsu. Patīk veids, kā viņi tiek galā ar iesūtītajiem mantu kalniem. Šoreiz tas bija žurnāla Marie Claire kosmētikas tirdziņš, no kura iegūtie līdzekļi tālāk tiek nodoti labdarībai. Citreiz turpat var dabūt jaunākās grāmatas, mūzikas ierakstus vai dizaineru apģērbus. Arī no tiem iegūtie līdzekļi aiziet labdarībai. Šī biroju ēka ir laba vieta ražīgam darbam, darbiniekiem ir pat sava sporta zāle ar trenažieriem un dažādām nodarbībām.

Par to, ka šeit laiks skrien, šķiet, reizes desmit ātrāk kā Rīgā, pārliecinos trešdien – no rīta uz galda mani sagaida jau jūnija plāns (ir tikai 13. marts). Kopā ar Sāru (Wallpaper* radošo direktori) šķirstam manas draudzenes un Deko (nu jau bijušās) redaktores Agneses Kleinas atvestos Deko numurus. Ir liels prieks, ka Sārai patīk un ejot cauri pagājušā gada augusta numuram (tam ar zirdziņu uz vāka un zelta burtiem) viņa ierauga un ir sajūsmā par Andra Vītoliņa gleznām, pat pieraksta viņa vārdu. Vakarā visi pulcējamies pie itālietes Rozas (Tonija asistente, ar kuru sēžam muguru pret muguru) monitora, lai skatītos jaunā pāvesta paziņošanu. Kolēģi balso un liek likmes, uzvarētāja nav.

Ceturtdien tieku pie pēdējā uzdevuma – milzīga (90 cm diametra) globusa dizaina, kas tiks izstādīts Wallpaper* Milānas meses stendā. Pārzīmējot visas miljons vietiņas, pilsētas, valstis, okeānus, štatus man pašai gribas apceļot visu pasauli.

Mans novērojums šo 4 nedēļu laikā – mēs Latvijā esam tik daudzpusīgi, neapstājamies pie sasniegtā un turpinam apgūt jaunas lietas. Savukārt šeit viņi apgūst vienu lietu, dara to ļoti labi, taču vairāk arī ne par ko citu neinteresējas. Kad stāstu, ka pa vakariem daru savus freelance darbus un Rīgas mājās man ir darbnīca, kur apdrukāju audumus un taisu uzlīmes, viņi ir nesaprašanā, kā tam visam var atlikt laika un vai tas maz ir vajadzīgs. Katrā ziņā, esmu lepna, ka Rīgā man apkārt ir tik daudz varošu, darošu un talantīgu draugu.

Tas, cik ātri šeit paskrien laiks, ir vienkārši nežēlīgi. Atlikusi vairs tikai šī un vēl viena diena. Lee saka, lai nesteidzos un savu globusu pabeidzu nākamnedēļ. Arī viņš un Sāra ir šokā par to, ka mēnesis paskrējis tik ātri. Viņiem licies, ka esmu tur labi, ja divas nedēļas. Un vēl taču tik daudz jāizdara.

Piektdien brokastīs pārsteidzu kolēģus ar pašcepto Banoffee pie (lai dabūtu nazi, ar ko sagriezt kūku, bija jāšarmē ēdnīcas pavārs, kam dot prom nažus ir stingri noliegts). Visi laimīgi un lūdz mani nebraukt prom. Tonijs ietin savu gabaliņu folijā un paņem līdz uz sapulci. Pabeidzu savu milzu globusu, sakārtoju dokumentus un ap plkst. 19 visi dodamies uz pabu, lai atzīmētu manas prakses beigas. Katram gadījumam noskaidroju, kādas šeit algas dizaineriem štatā, kādas freelanceriem.

Secinājumi un salīdzinājumi – darba process ir ļoti līdzīgs kā Latvijā, taču šeit ar to, ka pie katra numura strādā tik daudz cilvēku (vismaz 8 dizaineri uz 300 lappusēm), viņi darbam var pieiet daudz rūpīgāk, nav tādas steigas, kļūdas vienkārši nedrīkst tikt pieļautas, jo katram materiālam tiek iets cauri neskaitāmas reizes, katram atvērumam tiek taisīti vairāki proofi. Dizaineri darbam pieiet ļoti, ļoti rūpīgi. Pat vietās, kur zinu, ka nodrukājot tāpat neko nemanīs, fails ir jāsakārto tā, lai viss būtu pareizi.

Gada garumā Wallpaper* var uzņemt tikai 12 internus, jūtos ļoti pagodināta būt par vienu no tiem. Lai gan viss ir pavisam vienkārši – vienā dienā saņēmos un uzrakstīju pieteikuma vēstuli, sakārtoju portfolio, nākamajā – nosūtīju un jau tās pašas dienas vakarā saņēmu pozitīvu apstiprinājumu. Tieši tik vienkārši.

Lasi arī:
Prakses dienasgrāmata 2. nedēļa
Prakses dienasgrāmata 1. nedēļa