No 9. augusta līdz 23. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls apskatāma izstāde, kas sniedz pārskatu par līdz šim plašāk nezināma mākslinieka Visvalža Ziediņa radošajiem meklējumiem 20. gadsimta otrajā pusē. Apskatot izstādi rodas sajūta par mākslinieku, kurš visu dzīvi veltījis dažādiem eksperimentiem. Gluži kā mazs bērns, kurš ņem un izmēģina visus zīmuļus un pēc kārtas. Neticami bagātīgs un krāšņs darbu kopums, kas piedod svaigu elpu līdz šim jau zināmajai mākslas skatuvei.

1961. gadā pāris dienas pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas, atbilstoši jaunības maksimālismam, Visvaldis Ziediņš dienasgrāmatā ieraksta savdabīgu solījumu, kuru dzīves laikā daļēji īsteno: „Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu“. Proti, maz ir to cilvēku, kas redzējuši autora mākslas darbus. Taču toreiz topošais mākslinieks savu pārliecību pamato ar nevēlēšanos atklāt „moku pilno attīstību“ un atsaucas uz zemo sabiedrības izpratnes līmeni par procesiem mākslā. Visvaldis Ziediņš raksta: „Cik visi tomēr maz attīstīti. Viņiem ir neinteresanti studēt mākslas filozofijas jautājumus. [..] Par cik cilvēks pats ir attīstījies, par tik viņš spēj novērtēt citu.” Ziediņš ir pārliecināts, ka pārpilnībā īstas mākslas nemaz nevar būt, un ka mākslinieka lielākā muļķība ir sapņot un cerēt uz ideālu dzīvi. Tas skan pārsteidzoši pravietiski, atskatoties uz viņa nodzīvoto dzīvi un atstāto apjomīgo darbu kolekciju, kas ļauj mākslinieku pilntiesīgi ierindot starp spožākajiem padomju perioda nonkonformistiem Latvijā.

Pamatojoties uz realitātes izpēti, ko Ziediņš saprot kā ķīmisku, mehānisku un bioloģisku patiesību savijumu, viņš, jo īpaši, 60. un 70. gados strādā pie konkrētu ideju attīstības mākslā. Izstādē šie radošie meklējumi dalīti noteiktās tematiskās grupās. Katras tematiskās sadaļas fonu iezīmē cita mākslinieka – Ziediņa laikabiedra līdzīgu meklējumu liecības pasaules mākslā. Šādu izstādes iekārtojuma principu nosaka mākslinieka apzinātā izolēšanās tieksme no oficiālās Padomju Latvijas mākslas scēnas, un tas vienlaicīgi dod iespēju uzlūkot Visvalža Ziediņa darbus pasaules mākslas kontekstā.

Ir izskanējušas bažas, ka Latvijas padomju perioda mākslā atšķirībā no Krievijas neesot “tīrā” nonkonformisma, ko pieņemts saistīt ar principiālu pretstatu sociālistiskajam reālismam. Ir izskanējis piedāvājums Baltijas valstīs lietot terminu “seminonkonformisms”, lai apzīmētu parādības, kas atrodamas starp oficiālo un neoficiālo mākslu, un attaisnotu autoru darbību abās nometnēs. Tomēr tādu mākslinieku esamība kā Ziediņš ļauj runāt par terminu “nonkonformisms” tā pamatnozīmē.

Mākslinieks Visvaldis Ziediņš dzimis 1942. gada 4. aprīlī un miris 2007. gada 11. janvārī Liepājā. No 1959. līdz 1964. gadam mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu. Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā viņš neturpināja, jo bija pārliecināts, ka apgūtais mākslas pamats ir pietiekošs, lai turpmāko dzīvi varētu veltīt patstāvīgai, no padomju oficiālās mākslas sistēmas neatkarīgai mākslas izpratnes kopšanai.

Paralēli izstādei izdota arī mākslas vēsturnieces Ievas Kulakovas grāmatas „Kustība. Visvaldis Ziediņš“, kurā apkopots mākslinieka mūža veikums.

"/>

Plikums

Visvaldis Ziediņš. Kustība

No 9. augusta līdz 23. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls apskatāma izstāde, kas sniedz pārskatu par līdz šim plašāk nezināma mākslinieka Visvalža Ziediņa radošajiem meklējumiem 20. gadsimta otrajā pusē. Apskatot izstādi rodas sajūta par mākslinieku, kurš visu dzīvi veltījis dažādiem eksperimentiem. Gluži kā mazs bērns, kurš ņem un izmēģina visus zīmuļus un pēc kārtas. Neticami bagātīgs un krāšņs darbu kopums, kas piedod svaigu elpu līdz šim jau zināmajai mākslas skatuvei.

1961. gadā pāris dienas pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas, atbilstoši jaunības maksimālismam, Visvaldis Ziediņš dienasgrāmatā ieraksta savdabīgu solījumu, kuru dzīves laikā daļēji īsteno: „Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu“. Proti, maz ir to cilvēku, kas redzējuši autora mākslas darbus. Taču toreiz topošais mākslinieks savu pārliecību pamato ar nevēlēšanos atklāt „moku pilno attīstību“ un atsaucas uz zemo sabiedrības izpratnes līmeni par procesiem mākslā. Visvaldis Ziediņš raksta: „Cik visi tomēr maz attīstīti. Viņiem ir neinteresanti studēt mākslas filozofijas jautājumus. [..] Par cik cilvēks pats ir attīstījies, par tik viņš spēj novērtēt citu.” Ziediņš ir pārliecināts, ka pārpilnībā īstas mākslas nemaz nevar būt, un ka mākslinieka lielākā muļķība ir sapņot un cerēt uz ideālu dzīvi. Tas skan pārsteidzoši pravietiski, atskatoties uz viņa nodzīvoto dzīvi un atstāto apjomīgo darbu kolekciju, kas ļauj mākslinieku pilntiesīgi ierindot starp spožākajiem padomju perioda nonkonformistiem Latvijā.

Pamatojoties uz realitātes izpēti, ko Ziediņš saprot kā ķīmisku, mehānisku un bioloģisku patiesību savijumu, viņš, jo īpaši, 60. un 70. gados strādā pie konkrētu ideju attīstības mākslā. Izstādē šie radošie meklējumi dalīti noteiktās tematiskās grupās. Katras tematiskās sadaļas fonu iezīmē cita mākslinieka – Ziediņa laikabiedra līdzīgu meklējumu liecības pasaules mākslā. Šādu izstādes iekārtojuma principu nosaka mākslinieka apzinātā izolēšanās tieksme no oficiālās Padomju Latvijas mākslas scēnas, un tas vienlaicīgi dod iespēju uzlūkot Visvalža Ziediņa darbus pasaules mākslas kontekstā.

Ir izskanējušas bažas, ka Latvijas padomju perioda mākslā atšķirībā no Krievijas neesot “tīrā” nonkonformisma, ko pieņemts saistīt ar principiālu pretstatu sociālistiskajam reālismam. Ir izskanējis piedāvājums Baltijas valstīs lietot terminu “seminonkonformisms”, lai apzīmētu parādības, kas atrodamas starp oficiālo un neoficiālo mākslu, un attaisnotu autoru darbību abās nometnēs. Tomēr tādu mākslinieku esamība kā Ziediņš ļauj runāt par terminu “nonkonformisms” tā pamatnozīmē.

Mākslinieks Visvaldis Ziediņš dzimis 1942. gada 4. aprīlī un miris 2007. gada 11. janvārī Liepājā. No 1959. līdz 1964. gadam mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu. Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā viņš neturpināja, jo bija pārliecināts, ka apgūtais mākslas pamats ir pietiekošs, lai turpmāko dzīvi varētu veltīt patstāvīgai, no padomju oficiālās mākslas sistēmas neatkarīgai mākslas izpratnes kopšanai.

Paralēli izstādei izdota arī mākslas vēsturnieces Ievas Kulakovas grāmatas „Kustība. Visvaldis Ziediņš“, kurā apkopots mākslinieka mūža veikums.